Mūsu nu jau vairs ne gluži bēbim dikti patīk grāmatas. Jau kopš pavisam maza vecuma grāmatas ir lieta, kas aizrauj un ar ko var ilgi, ilgi spēlēties – pētīt, šķirstīt, meklēt noteiktus attēlus, klausīties dzejoļus un skaitāmpantus (stāstiem vēl pacietības par maz) un, protams, arī būvēt no grāmatām mājas utt.
Grāmatplauktu piedāvājums bērniem veikalos ir plašu plašais – vari nu tik izvēlēties. Kaut kā ir sagadījies, ka vismaz daļā no pirkšanas, mantošanas vai dāvināšanas ceļā iegūtās bērnu literatūras atrodamas tādas tekstuālas, sižetiskas un vizuālas pērles, ka nezini – smieties vai bēdāties.
Daži piemēri jautrākai dienai –
– slavenais Pliekšānu Jānis cita starpā ir sacerējis arī tādas spārnotas rindas kā:
“Plaku, plaku karašiņu,
Čuru, čuru alutiņu –
Labi”.
(No “Jauna, plaša pasaulīte. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, 1963”)
Nu vai nav LOL? Piezīme: autors ir domājis – cept karašas un darīt alu.
– “Lielā krāšņā pasaku grāmatā” (Madris, 2005) pirmās piecas pasakas sākas ar šādiem teikumiem: 1)”Kādam bagātam vīram saslima sieva.”; 2)”Kādam vīram bija ēzelis, kurš ilgus gadus neapnicis bija nēsājis labības maisus uz dzirnavām, bet vecumā viņa spēki sāka izsīkt, un viņš vairs nebija noderīgs grūtajam darbam”; 3) “Brālītis paņēma māsiņu pie rokas un teica:”Kopš māmiņa ir mirusi, mums vairs nav neviena laimīga brīža; pamāte mūs katru dienu per un, kad gribam pieiet klāt, grūž mūs ar kāju prom.” 4) “Kādam skoderim bija dēliņš ļoti maza auguma, tādēļ viņu sauca par Īkšķīti.” 5) “Senos laikos dzīvoja kāds karalis ar sievu, kuriem nebija bērnu.”
Lai bērns uzreiz – jau bērnībā – saprot, ka pasaule ir pilna skaistuma un laimes!
– Cita no Ances iemīļotākajām grāmatām – “Cepu, cepu kukulīti” (Zvaigzne ABC, sagatavota pēc 1988.gada izdevuma) savukārt “spridzina” no vizuālās perspektīvas. Puikas tur lielākoties bildēs raud un baidās pat no zaķiem (meitenes turpretī nebīstas kāpt ragainam bukam mugurā).
Emancipācija! Ir tikai normāli, ka puikas arī raud. Bet tagad iznāk, ka raud tikai puikas.
Toties mazās meitenes ir tik īsos bruncīšos (visos zīmējumos), ka pat apakšveļa redzama.
Vai tiešām tas ir ok, un tikai mana samaitātā 21.gs. pasaulesuztvere liek man šaubīties?
– Pati episkākā grāmata ir “Mazie mīluļi” (Zvaigzne ABC, 2005). Trijos vārdos – ļoti, ļoti rozā. Dažas bildes ieskatam, jo man tiešām trūkst vārdu.
Pievēršam uzmanību, ka šeit attēlotie minkas ir vīriešu kārtas!!
Stāstiņi ir ne mazāk fantastiski. Viens no labākajiem (īss pārstāsts) – zaķīts prasa mammai- “mammu, mammu, kāpēc man nav tēta?”. Mamma ilgi neatbild, tad reiz sadūšojas un izstāsta (te es kā lasītājs gaidu sirdi plosošu stāstu par to, kā tētis pirms desmit gadiem aizgāja miskasti iznest un vēl nav pārnācis). Realitāte daudz neatpaliek – zaķu tētis esot aizgājis patiesību meklēt uz lielās, pelēkās takas (domāta šoseja) un tā arī nav atgriezies.
Reālisms bēbjiem. Jo tā taču notiek!
Patiesībā jau lielākā daļa grāmatu ir ļoti ok. Bet ik dienu, vairākkārt tās caurskatot, šādas visādas dīvainības krīt acīs. Laikam jau lai arī vecākiem jautrāka lasīšana. Un plds dievam, ka bērni to visu vērtē citādi.
blogs ar bēbi 