dīvainā literatūra

Mūsu nu jau vairs ne gluži bēbim dikti patīk grāmatas. Jau kopš pavisam maza vecuma grāmatas ir lieta, kas aizrauj un ar ko var ilgi, ilgi spēlēties – pētīt, šķirstīt, meklēt noteiktus attēlus, klausīties dzejoļus un skaitāmpantus (stāstiem vēl pacietības par maz) un, protams, arī būvēt no grāmatām mājas utt.

Grāmatplauktu piedāvājums bērniem veikalos ir plašu plašais – vari nu tik izvēlēties. Kaut kā ir sagadījies, ka vismaz daļā no pirkšanas, mantošanas vai dāvināšanas ceļā iegūtās bērnu literatūras atrodamas tādas tekstuālas, sižetiskas un vizuālas pērles, ka nezini – smieties vai bēdāties.

Daži piemēri jautrākai dienai –

slavenais Pliekšānu Jānis cita starpā ir sacerējis arī tādas spārnotas rindas kā:

“Plaku, plaku karašiņu,

Čuru, čuru alutiņu –

Labi”.

(No “Jauna, plaša pasaulīte. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, 1963”)

Nu vai nav LOL? Piezīme: autors ir domājis – cept karašas un darīt alu.

“Lielā krāšņā pasaku grāmatā” (Madris, 2005) pirmās piecas pasakas sākas ar šādiem teikumiem: 1)”Kādam bagātam vīram saslima sieva.”; 2)”Kādam vīram bija ēzelis, kurš ilgus gadus neapnicis bija nēsājis labības maisus uz dzirnavām, bet vecumā viņa spēki sāka izsīkt, un viņš vairs nebija noderīgs grūtajam darbam”; 3) “Brālītis paņēma māsiņu pie rokas un teica:”Kopš māmiņa ir mirusi, mums vairs nav neviena laimīga brīža; pamāte mūs katru dienu per un, kad gribam pieiet klāt, grūž mūs ar kāju prom.” 4) “Kādam skoderim bija dēliņš ļoti maza auguma, tādēļ viņu sauca par Īkšķīti.” 5) “Senos laikos dzīvoja kāds karalis ar sievu, kuriem nebija bērnu.”

Lai bērns uzreiz – jau bērnībā – saprot, ka pasaule ir pilna skaistuma un laimes! 

Cita no Ances iemīļotākajām grāmatām – “Cepu, cepu kukulīti” (Zvaigzne ABC, sagatavota pēc 1988.gada izdevuma) savukārt “spridzina” no vizuālās perspektīvas. Puikas tur lielākoties bildēs raud un baidās pat no zaķiem (meitenes turpretī nebīstas kāpt ragainam bukam mugurā).

IMG_8548

Emancipācija! Ir tikai normāli, ka puikas arī raud. Bet tagad iznāk, ka raud tikai puikas.

Toties mazās meitenes ir tik īsos bruncīšos (visos zīmējumos), ka pat apakšveļa redzama.

IMG_8543

Vai tiešām tas ir ok, un tikai mana samaitātā 21.gs. pasaulesuztvere liek man šaubīties?

Pati episkākā grāmata ir “Mazie mīluļi” (Zvaigzne ABC, 2005). Trijos vārdos – ļoti, ļoti rozā. Dažas bildes ieskatam, jo man tiešām trūkst vārdu.

IMG_8541IMG_8540

Pievēršam uzmanību, ka šeit attēlotie minkas ir vīriešu kārtas!!

Stāstiņi ir ne mazāk fantastiski. Viens no labākajiem (īss pārstāsts) – zaķīts prasa mammai- “mammu, mammu, kāpēc man nav tēta?”. Mamma ilgi neatbild, tad reiz sadūšojas un izstāsta (te es kā lasītājs gaidu sirdi plosošu stāstu par to, kā tētis pirms desmit gadiem aizgāja miskasti iznest un vēl nav pārnācis). Realitāte daudz neatpaliek – zaķu tētis esot aizgājis patiesību meklēt uz lielās, pelēkās takas (domāta šoseja) un tā arī nav atgriezies.

Reālisms bēbjiem. Jo tā taču notiek!

Patiesībā jau lielākā daļa grāmatu ir ļoti ok.  Bet ik dienu, vairākkārt tās caurskatot, šādas visādas dīvainības krīt acīs. Laikam jau lai arī vecākiem jautrāka lasīšana. Un plds dievam, ka bērni to visu vērtē citādi.

Advertisements

gadās arī tā

Sēdējām mēs ar vīru pirmā janvāra novakarē kādā vidustālā centra lokālā un mazliet nostaļģiski malkojām kafiju ar sviestmaizēm, nu gluži kā gandrīz pirms desmit gadiem (šausmas!!!! :). Uz papīra salvetes tapa mazliet neoficiāls dažu no mums 2014.gadā darāmo darbu saraksts, kur, cita starpā, likās loģiski iekļaut kaut ko tādu, kas būtu izpildāms vairāk nekā ar 10% iespējamību :) .

Ņemot vērā pērnā gada katastrofālo praksi, kā viens no jaunā gada solījumiem tika iekļauts arī “sievu uz kino aizvest” piedzīvojums. Tas nekas, ka kādreiz visu kino listes tika zinātas no galvas un pietiekami bieži gadījās situācijas, ka vienkārši nebija, ko skatīties, jo viss jau bija redzēts. Pagājušogad ar kino apmeklējumiem veicās diezgan briesmīgi. Ja nemaldos, pabiju divas reizes. Abas skriešus, un vismaz vienā gadījumā tika redzēts tāds crap-s, ka skumji bija par naudu un laiku, kas izmesti vējā (Elysium).

Bet tai slavenājā 1.janvāra novakarē piepeši, kā no skaidrām debesīm, nāca apskaidrība, ka to tak var paspēt izdarīt vēl tai pašā vakarā. Un tad būtu divi zaķi ar vienu šāvienu, – i kino paskatīts, i viens no jaunā gada apņemšanās saraksta punktiem izpildīts.

Tālāk pavisam īsi:

Filth ir vērts redzēt. Sirds iesila aiz Edinburgas ainām; jūsmīgā skotu english; sižeta loģiskuma un vājprātības vajadzīgajās devās (spoiler alert – pa manam, šizofrēnijas ainu sižeta līnijā varēja arī nebūt, pietiktu ar drugs+alko epopejas, bet tas lai paliek uz režisoru sirdsapziņas); burvīgā saundtreka;  James McAvoy tēlotā galvenā varoņa neatvairāmā valdzinājuma un pretīguma vienlaikus. (Ilgi domāju, kur viņš salīdzinoši nesen redzēts – X-men. First class).  Un, ak, jā, mājās skatoties, gan silti iesaku subtitrus. Izņēmums tiem, kas Trainspotting redzēja un SAPRATA bez subtitriem :)

– nekad, nekad, nekad nevajag braukt uz forumu ar mašīnu. NEKAD. Full stop. Negribu detaļās iegrimt, bet murgainākais pasākums ever.

aš begu un citas spēles jeb pastāsts par viengadnieka+ izklaidēm

Nepiedodami sen neesmu atzīmējusies wordpress pasaulē, bet tas jau tikai, kā varat uzminēt, tās pašas nelaimīgās vispārējās aizņemtības dēļ. Darbi rodas paši no sevis, un piesēst datoram mierīgi var tikai ap pusnakti, kad, ticat vai ne, bet gribas laisties slīpeniski.

Rudens nevis paskrējis, bet palidojis, un es diemžēl iespēju tikai domās atzīmēt visus topikus, par kuriem bija doma pavēstīt arī šeit. Anci drīz par bēbi saukt būs gaužām nepareizi, jo mazā jaunkundze vairs īsti nekvalificēsies šajā kategorijā. Ņemot vērā viņas visnotaļ ‘spridzinošo’ dabu, jau sen prātā gatavoju ierakstu par to, kā mēs aizpildām savas ikdienas. Mūsu jaunā dāma visas nomoda stundas plosās un dauzās, un es tikai spēju izdomāt izklaides, lai mums abām,bet, galvenokārt, jau viņai būtu interesanti.

Turklāt, tuvojoties ZSV, kad atkal kļūst aktuāls jautājums “ko dāvināt”, atceros salīdzinoši neseno 1 gada jubileju (tā kā bēbis mums pirmais, tad nojausmas par to, kas varētu šādu ķiparu interesēt un kas vispār ir pieejams, nebija nekādas). Bet rādās, ka toreiz ar dāvanām tika uzminēts. Cerams, ka šoreiz ar.

Tad nu visu to kopā ņemot, šoreiz par to, kas patīk bērniem (nu vismaz mūsējam), kam bišķi virs gadiņa.  Ja nu kādam noder, dubultlabi.

Pirmā mūsu patiesība ir tāda, ka mīkstās rotaļlietas var iesālīt. Ancei mistisku iemeslu dēļ sirdī iekritis viens brūnlācis, bet pārējās mīkstās rotaļlietas vienkārši aizņem telpu un krāj putekļus. Varbūt, ka nākotnē viss mainīsies, bet šobrīd mazāku interesi viņa izrāda laikam tikai par………. Pat nezinu. Neko laikam. Viss cits viņu interesē vairāk.

Otrā patiesība ir tāda, ka neviena rotaļlieta, kas iegādāta speciāli viņai, nav tik interesanta kā jebkurš sadzīves priekšmets. Karotes, maki, kredītkartes, pulksteņi, pultis, čības, datorpele, veļasmašīna, knaģi, vannasistabas paklāji, ķemmes utt. To droši vien zina jebkurš bēbja vecāks. Un katram tad ir vismaz divi varianti, kā šo problēmu atrisināt :) Es pieturos pie pieejas, ka var ņemt visu, ar ko nevar nodarīt pāri sev vai kādam citam. Un jau kopš pirmajiem Ances saprāta uzplaiksnījumiem mācu pareizu apiešanos ar katru no lietām, lai zina, kā izmantot un labāk palīdz, nevis demolē. Tas jau nes pirmos augļus!

Treškārt, iemīļoto lietu Top ir šāds:

– tādas kā plātnes (mums visas ir koka), kurās var aiz maziem puļķīšiem vai bez tiem izņemt dažādas formas bildītes. Pēdējā laikā arvien aktuālāk kļūst arī censties ielikt atpakaļ pareizajā formā. Patīk jau kopš mēnešiem 6-7 un aktualitāti nezaudē.

pazudis burtiņš!

pazudis burtiņš!

– grāmatas. Jūhūuuu, tas ir izgudrojums. Citus paskaidrojumus īpaši neprasa. Ak, tikai viena lieta – Ancei  dikti patīk katrā lapā meklēt noteiktus dzīvnieciņus un, jo īpaši, putniņus.

tā vistālāk pa kreisi ir vismīļākā. jo bizbizmārītes ir katrā lapā, turklāt atšķirīgas faktūras

tā vistālāk pa kreisi ir vismīļākā. jo bizbizmārītes ir katrā lapā, turklāt atšķirīgas faktūras

– bilibo. Ar šo es pakļāvos Interneta pasaules solījumiem par to, ka bērni esot sajūsmā. Manta (pareizāk – mantas) dīvainas bez gala, un man ļoti atgādina Dārtu Veideru no Zvaigžņu kariem, turklāt jēga ir, maigi izsakoties, pilnīgi neizprotama, bet Ance, kopš iegūšanas savā pirmajā lielajā jubilejā, gandrīz katru rītu izklaides sāk tieši ar šo rotaļlietu. Var griezt riņķī, dauzīt, krāmēt vienu uz otra utt. Mums pagaidām ir mazais edition, jo ķipars pats vēl mazs. Bet esot arī tādi, kuros var iesēsties.

kaut kāda nesena gada slavenākā rotaļlieta. es nesaprotu, kāpēc, bet Ance laikam saprot

kaut kāda nesena gada slavenākā rotaļlieta. es nesaprotu, kāpēc, bet Ance laikam saprot

– piramīdas un torņi. Protams, mamma ceļ, un Ance demolē ar tādu sajūsmu, ka gandrīz jāsāk domāt.. :D Par piramīdām runājot, mums ir šāda.

izjauktā veidā. ļoti nopietns process..

izjauktā veidā. ļoti nopietns process..

Arī gadiņa jubilejā iegūta un sākumā gan izmantota tikai dauzīšanai. Bet nu jau Ance prot ne vien noņemt riņķīšus, bet arī samaukt atpakaļ. Arī ļoooti patīk…

Attiecībā uz torni pagaidām gan aktuāla ir mazāko trauciņu likšana lielākos un dauzīšana.

viena no iecienītakajā rotaļlietām!

viena no iecienītākajām rotaļlietām!

– klucīši. Ar tiem arī var dikti ilgi spēlēties – ja ne ko citu, tad vismaz paņemt katrā rokā pa vienam zilam klucītim un staigāt apkārt, laiku pa laikam pagraužot.

šitie ir plastmasas. dauzīšanai. koka- celšanai un būvēšanai

šitie ir plastmasas. dauzīšanai. koka- celšanai un būvēšanai

.. Un vēl dejošana, lēkāšana, šļūkšana uz paklāja, ksilifona spēlēšana, rāpšanās uz visām iespējamām mēbelēm, skriešana, jāšana uz zirdziņa, pastaigas ārā un vienkārši čils…

rets brīdis..

rets brīdis..

Kā pamanījāt, viss ir raibs un lielākoties rotaļlietas ir kā komplekti. Pieredze ir pierādījusi, ka tieši tas patīk – pirmkārt, var izlasīt iecienīto krāsu (Ancei tā ir zilā), un otrkārt, daudzās sastāvdaļas, cita starpā, rada nepieciešamo haosu spēlējoties. Tie, protams, nav zinātniski pamatojumi. Bet gana labi, imho.

Grēks, protams, atzīties, bet Ziemassvētku noskaņās mēs ar Anci ik dienu noklausāmies šo lielisko gabalu. Aš begu gluži nav, bet tomēr…

lai silti

Turpinot pirms kāda laika, rudens sākumā, iesākto modes tēmu, Jūsu uzmanībai pēdējais Ances omītes veikums (apsolos kāddien pieķerties klāt arī senākā pagātnē tapušiem apģērbgabaliem). Lai ziemā silti un mīksti.

INFO: Adīts vilnas džemperis ar rāvējslēdzēju. Raibs. Ar balonu aplikāciju.

Ideja un izpildījums: A.G.
Modele: Ance (1 gads)
Foto: Ilōna
Laiks: 2013.gada novembris
Vieta: Rīga

2013_11_2-10_majas_zoo 008

2013_11_2-10_majas_zoo 0132013_11_2-10_majas_zoo 014

potes un grāmatas

Establišments prasa, lai bērnam ģimenes ārsts tiktu izvēlēts jau pirms bērna dzimšanas, jo pirmo reizi dakteris mazo apraudzīt ierodas mājās uzreiz, uzreiz pēc atceļošanas no dzemdību nama.

Protams, atkal jau neko nezinājām par tematiku “kas ir bērnu ārsti un ko viņi ziemā ēd”, bet valstī, kur visi visus tā vai citādi pazīst, mums ieteica vērsties pie kādas dakteres, kas strādā jūras medicīnas centrā. Jaukā daktere gan man, gan Oskaram iepatikās no pirmā acu uzmetiena.

Neieslīgšu apsvērumos par ārstu kompetenci, jo gluži vienkārši kā ne-dakteris neko jēdzīgu par to pateikt tā vai tā nevaru, bet visa mūsu saskarsme ar Ances dakteri ir bijusi vienkārša, saprotama, jēgpilna. Esam dabūjuši atbildes uz visiem sevi interesējošiem jautājumiem. Gan daktere, gan māsiņa abas ir kominikablas un jokus dzīt mīlošas dāmas, tādēļ patīkami ar viņām tikties.

Mūsu daktere vienmēr (tas nekas, ka jau ir pusastoņi vakarā un viņa droši vien nevar sagaidīt, kad beidzot tiks mājās) smaida, ir ļoti laipna un pat nedaudz paspēlējas un padzied dziesmiņu, lai bēbim labāka oma. Neskatās pulkstenī un necenšas pēc iespējas ātrāk tikt no mums vaļā. Un galvenais, ka visa šī sirsnīgā attieksme nav vis tik bieži justā uzspēlēti piespiestā laipnība, bet acīmredzami patiess prieks par katru bērniņu, kas ieradies vizītē.

Atkal jau sacīšu to, ko bieži – man nav, ar ko salīdzināt, un tāpēc nezinu, vai tā ir ierasts ar bērnu ārstiem.

IMG_7198Papildus tam visam, pilnīgi negaidīti Ancei un vēl negaidītāk man un Oskaram, Ancei uz viņas 1 gada apaļo jubileju daktere un māsiņa uzdāvināja dāvanu. Grāmatu. Un ne jau vienkārši grāmātu. Grāmatu ar tematisku nosaukumu “Pelēns Ancītis”, kam iekšā ielīmēts dzejolītis.  Un dzejolīti (kā redzēsiet, nemaz tik īss tas nav), daktere mūsu čiepai noskaitīja! Tas nekas, ka droši vien šādu pašu pantiņu viņa skaita visiem gadu veciem mazuļiem un viņu vecākiem. Mums visiem tas lika justies ļoti īpaši un patīkami.

“Mūsu pasaule pa vidu  dzīvo maziņš cilvēciņš

Un pēc sava prāta groza laika rata sviru viņš.

Spīd no viņa smiekliem saule, un no bēdām lietus līst.

Kad viņš dusmajas, tad plaiksnī zibens šautras debesīs.

Kad viņš gulēt iet, ir vakars. Bet, kad ceļas, diena klāt.

Cīruļi ir paspējuši zvaigžņu druskas uzknābāt.

Puķes godbijīgi klanās, kad viņš paskatās uz tām.

Abas roķelītes viņam  pilnas prieka atslēgām.

Mūsu pasaulei pa vidu dzīvo maziņš cilvēciņš.

Un, ka notiek viss, kā saku, cieši pārliecināts viņš.”

(Autors nezināms)

oktobris. 2013.

Pēdējais mēnesis ir palidojis vēja spārniem. Godīgi sakot, tāpat kā viss  gads kopš pērnā oktobra. Šis gan nav pārsitis 2012.gada oktobra māsternotikumu, bet tāpat bijis gana dinamisks, kas nav man pat īsti ļāvis piesēst pie datora vairāk kā ikdienas absolūto minimumu virtuālās sociālās pasaules+ziņu (vismaz sporta un vismaz hokeja) ātrai caurskatīšanai.

oktobris

oktobris

Viss sākās ar beidzot sagaidīto (gaidījām kopš jūlija) pārcelšanos uz plašāku dzīves telpu. Rajons tas pats, stāvs gandrīz tas pats, lifta situācija identiska. Toties istabu, kur Ancei izskrieties, vairāk. Mīī laikī. Naivi iedomājāmies vienu no istabām izmantot kā askētisku čila/atpūtas un kino telpu. Tā ātri vien ieguva “Ances istabas” nosaukumu, kas pilnā mērā atbilst patiesībai. Patiesībā Ance pati ātri vien neverbāli nodefināja savas tiesības uz šo platību, ko pārējiem atliek vien cieņpilni respektēt. Un mamma ar tēti to var izmantot tikai pēc Ances naktsmiera iestāšanās.

saimniece

saimniece

Mani pēc definīcijas pārvākšanās  pilnībā nesajūsmina, kur nu vēl ar mazu ķiparu, kam ir savas vēlmes un dzīves ritms. Tādēļ liels paldies tiem, kas palīdzēja un lielā mērā sekmēja to, ka viss process bija pietiekami nesāpīgs. Nemelošu sakot, ka viss ir līdz galam iekārtots. “Darbistaba” pagaidām vairāk izskatās pēc noliktavas. Bet cerība mirst pēdējā, tādēļ lieku lielas ekspektācijas uz šo vīkendu kā pēdējo, kad dzīvoklī vēl būs dažas kastes.

Runājot par citiem ar pārvākšanos un jauno mitekli saistītiem pasākumiem, -Oskars ir sācis nevardarbīgu pretošanos kaķu tantēm, kas ar savām jēlajām zivīm smirdina vārtrūmi (ziņošu par rezultātiem!), – mani sajūsmina gāzes apkure, lielā vannasistaba un plašā virtuve, – nezināms pagaidām iznākums ir problēmai ar veļasmašīnu, – negribu neko solīt, bet centīsimies pamazām rīkot sālsmaizi/es.

Otrais lielais – es pat teiktu – lielākais oktobra notikums ir Ances gada jubileja. Nosvinējām ar tuvākajiem radiņiem, un Ancei, liekas, patika. Vismaz viņa neko daudz neiebilda. Kūka bija.

viens

viens

Dāvanas bija – tieši tādas, kā Ancei patīk. Vot, citu bērnu nebija. Tauta, sarosās!

burbuļi

burbuļi

Ance savu jubileju sagaidīja jau braši kādu nedēļu, pusotru tipinot patstāvīgi uz savām kājām. Šobrīd jau pirmā neveiklā gāzelēšanās ir pārgājusi diezgan drošā solī un pat vieglā riksī. Un tā kā mūsu čiepa neko nedara lēni, dabūju rikošot visur pakaļ!

2013_10_1-12viskas 064

Vēl oktobrī paredzēts ņemt dalību kādā citā lielā un apaļā jubilejā (patiesībā, pieķerot klāt 1.novembri, sanāk pat divas lielas un apaļas jubilejas); izplosīties ikgadējā oktobra beigu pasākumā, taisot ziemai manu iemīļotāko ēdienu – skābētus kāpostus; un pasākt pāris citas lietas.

Ak, jā, gandrīz aizmirsu. Ancei vēsturiska bija iepriekšējā nedēļas nogale, pirmo reizi apmeklējot Siguldu. Spieķīti gan gādāsim nākamgad. Šobrīd tas tiktu nograuzts.

alā

alā

strautiņš

strautiņš

trīs

trīs

lai māmiņai un tētim, un partijai ir prieks

Tā nu sagadījies, ka ne mūsu ģimenes draugu, ne radu lokā nav pārāk daudz mazu bērnu, par Ances vecuma ķipariem nemaz nerunājot. Toties visās reizēs, kad atrodamies ārpus mājas, viņu dikti interesē apkārtējie.  Protams, Ances gandrīz viena gada vecumā par tādu saprātīgu un mērķtiecīgu socializēšanos ar citiem mazajiem īsti runāt vēl nevar. Bet tā kā interese ir un tā kā arī mammai bik gribas iziet no mājas padarboties, nolēmām savu meitiņu iepazīstināt ar skolas  konceptu. Skola gan tā ir nosacīta, bet ideja par regulāru aktivitāšu kopumu, lai apgūtu kaut ko jaunu, paliek.

Zinu, ka populāri ir doties uz šādiem bēbīšu skoliņu pasākumiem jau gandrīz no bēbja dzimšanas. Man tas likās bišķi too much. Bet, tuvojoties 1 gada jubilejai un Ancei izrādot vēlmi iepazīt pasauli un cilvēkus, nolēmām, ka jāpaprovē.

Nākamais jautājums bija vieta. Tādu bēbīšskolu, ja pagūglē, Rīgā var atrast kā sēnes pēc lietus. Bet ej nu tu ar savu pirmo mazuli zini, kura ir feina. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nav ne mazākās jausmas, ko vispār no tāda pasākuma gaidīt. Man pirmais un galvenais nosacījums bija attālums no mājām. Dzīvojot bez auto un sestajā stāvā bez lifta, cilvēks ātri iemācās izdarīt pareizās izvēles attiecībā uz attālumu pārvarēšanu. Centrā, par laimi, skoliņu padaudz. Un, tā kā pret reliģiskiem iestādījumiem šādos jautājumos gan man, gan Oskaram ir mēreni skeptiska nostāja, palika viens variants – ARS telpās (jaunajā Blaumaņa ielas filiālē) organizētā Skoliņa Oliņa.

Esam jau bijušas trīs reizes, un varu teikt, ka Ancei dikti patīk. Arī man patīk. Tāpēc visi ir uzvarētāji :) Bet, nopietni runājot, pasākums foršs – stundas garumā tiek dziedātas dziesmas (viena pasniedzēja spēlē klavieres), lasītas grāmatas, vingrots, dejots, pārvarētas šķēršļu joslas (Ancei visvairāk patīk līst caur tuneli, ko lielākā daļa pārējo bērnu nez kāpēc īsti nemīl), lēkāts uz bumbām, no viena trauka otrā pārlikti kastaņi, zīles un dzērvenes, ir padomāts arī par atpūtas brīžiem un beigās visi pat dabū kādu kārumu ābola vai bumbiera veidā. Nekas netiek spiests – katrs dara, cik daudz grib un var. Atmosfēra ir sirsnīga, draudzīga, mājīga. Ance mācās to, ka pasaulē vēl ir citi mazuļi, savukārt es varu parunāt ar citām mammām un pat vienu tēti! Labi tas, ka bērni ir aptuveni viena vecuma – mūsu grupa ir 8 mēneši-1 gads veci mazuļi, un Ancei vispār ir paveicies, jo savā 11 mēnešu vecumā viņa ir tik veca, lai varētu saprast un paveikt lielāko daļu aktivitāšu, un tik jauna, lai viņai tas viss šķistu interesanti.

Un tas viss par 21 Ls par 4x.

Nezinu, kā notiek citas bēbīšu skoliņas, bet šī man liekas dikti feina.

ps. Foto no skoliņas nav, jo Ance veiksmīgi nosūkāja manu telefonu un tētim vēl nav sanācis izglāt to, kas tur vēl glābjams.

kaut kad mājās

kaut kad mājās